MELE2.lv – kurš mani atkal māna

Šodien saņemu relīzi par sevišķo Tele2 boikotu , kura ietvaros izveidota mājas lapa www.mele2.lv. Jā, smieklīga lapiņa, interesanta ideja, bet rodas atkal jautājums. Vai mani atkal kāds čakarē un relīze autors, tā saucamais Uldis Cipsts ir Tele2 pārstāvis, kas mēģina manipulē, spēlēties ar Latvijas iedzīvotāju uzticību?

 

Jocīgās pārdomas…

Vakar biju iegājusi Barona centra Rimčikā, lai nopirktu vienīgo zaļo banānu. Tur gar augļu un dārzeņu plauktu grozāmies, pamanīju Imantu Freibergu un automātiski aizdomājos līdz galīgi jocīgam jautājumam. Pirmais, kas man šajā situācijā iešāvās prātā – VAI TAD ARĪ EX-PREZIDENTE ĒD?

 

Rīgas mākslas telpā – eļļas glezniecības darbnīca

No 26. līdz 30. oktobrim plkst. 17.00–19.00 «Rīgas mākslas telpā» notiks radošā darbnīca «Kā gleznot ar eļļas krāsām».

Darbnīcā tiks apgūti eļļas glezniecības pamati — iepazīšanās ar materiāliem (krāsas, audekli, šķaidītāji, dažādas otas u. c.), izmēģinājuma darbu veidošana, gleznošana. Pasniedzēja — māksliniece Diāna Dimza-Dimme. Dalībnieku vecums — neierobežots.

Dalības maksa piecām dienām — Ls 13,50

Un es NETIEKU! Varbūt kādam citam noder…

 

Dž Dž Dž kritika (II) jeb “Ja mana sieva uzzinās…”

Kritisko piezīmju otrā sērija ir klāt. Ja kādam rodas jautājumi par to, kādā sakarā viņa (es) te bārstās ar savām gudrībām, lasīt pirmo sēriju – par ziloņu kopējiem.

Šīs sērijas tēma ir nesen dienas gaismu ieraudzījusī Dž Dž Džilindžera režisēta komēdija “Ja mana sieva uzzinās…”, kas jau no pašām pirmajām sekundēm nelika vilties tajā, ka tā tiešām bija komēdija, zāle smējās nepārtraukti. Tiesa – daži vairāk daži mazāk. Uz izrādes beigām vispārējais humora vilnis jau bija palicis mazliet vienveidīgs – skatītāji laikam pieradināti un mazliet zudis pārsteiguma moments, taču vienalga smieklīgi.

 

Dž Dž Dž kritika (I) jeb “Penelope un Diks” tikai tagad

Neilgi pēc tam, kad bērnībā bija pārgājusi vēlme kļūt par ziloņu kopēju, vēlējos mācīties par kino kritiķi. Jā, tieši par to, kas pats neko nemāk, bet citus kritizē. Par kritiķi tomēr nekļuvu, bet, tagad, meklējot un neatrodot vienkāršās tautas viedokļus par dažādām filmām un teātriem Latvijā, kritiķa nervs atmodās – varbūt kādam noder.

Pirmais manis apskatītais darbs ir Dž. Dž. Džilindžera režisētā izrāde “Penelope un Diks“, ko noskatījos tikai pagājušajā nedēļā, lai arī dienas gaismu tā ieraudzījusi jau sen senatpakaļ. Kā lasīju, atzīta par labāko izrādi kkādā specifiskā konkursā.

 

Jauns bērnu dārzs ar forshu nosaukumu – Maziņš kā jūra.

Raksturojošais dzejolis. Mazliet par sarežģītu bērnam, bet taisnība jau ir – uz bērnu dārzu taču nāk vecāki, tikai bērnus paķer līdzi, tā ka īstā auditorija – pieaugušie.

Maziņš kā jūra

Maziņš kā jūra,

Liels kā skudra

Viņš nostājas manā priekšā.

Es prasu viņam – kas tev ir iekšā?

Un viņš atpogā savu vēderu,

Un no tā vēdera izpeld zivis,

Un no vēdera izpeld vaļi,

Meži zilzaļi…

Jo viņš ir tik liels kā skudra.

/Pēters Brūveris/

 

Taksistu apdraudējums kā PR

Protams, ir traģiska pēdējā laikā izskanējusī informācija par uzbrukumiem salātzaļo taksometru vadītājiem, kas radījis nebijušu “troksni” sabiedrībā. Taču, lai cik ačgārni tas neliktos, tieši zaļie taksīši un šī biznesa aizsācēji ir lielākie ieguvēji. Sabiedrība tiek vēlreiz un vēlreiz pārliecināta, ka šie takši jau nu noteikti ir labāki – “baltie, cēlie tēli vispārējā netīrībā”, kā arī iniciētas izmaiņas likumdošanā, kas ierobežotu konkurenti.

Un atkal rodas jautājums, vai tiešām citas taksometru kompānijas ir tik negudras, lai šādi audzētu konkurenta muskuļus, vai tur tomēr spēpjas kas cits?

 

Interesants HP pārdošanas veicināšanas veids

Šodien saņēmu preses relīzi no Hewlett-Packard (HP), kuras virsraksts bija “Zaļā krāsa veicina piekrišanu, sarkanā izraisa vispretrunīgākās reakcijas”.

Tekstā par to, ka ir veikts pētījums (tiesa gan nezinātnisks), kurā secināts, ka: “Cilvēki reaģē pozitīvi uz tekstu zaļā krāsā, kamēr sarkanā krāsa izraisa vispretrunīgākās reakcijas. Vairāk nekā puse aptaujāto (53 %) deva piekrišanu neitrālajiem apgalvojumiem drukātiem zaļā krāsā, apsteidzot tradicionāli melno, kas guva tikai 39 % respondentu pozitīvu novērtējumu. Viena trešdaļa respondentu apgalvojumiem drukātiem sarkanā krāsā piešķīra pretrunīgus vērtējumus visbiežāk, bet uz tiem pašiem apgalvojumiem melnā krāsā pretrunīgi reaģēja trīs reizes retāk.” Tālāk par to, ka, “ja vēlaties panākt pozitīvu vērtējumu savam rakstītajam, izmantojiet zaļo krāsu, kas guvusi vislielāko piekrišanas un absolūtas piekrišanas pārsvaru pētījumā.”

Pēdējā laikā pētījumi kļuvuši par “jājamzirdziņu”, ar kuru palīdzību piesaistīt mediju uzmanību uzņēmumam. Šis ir viens no pēdējā laikā interesantākajiem, manis redzētajiem piemēriem, kā ar pētījuma (cerams nesafabricēta, kaut gan pēc relīzes vien par to grūti spriest) palīdzību uzņēmumi tiek mudināti iegādāties krāsainos printerus.

 

Par gleznošanu

Vakar braucu mājās un kaut kā nejauši biju aizmirsusi sastūķēt ausīs pleijera austiņas, lai klausītos mūziku. Tas, protams, kā parasti noveda pie visādām neapturamām pārdomām par dzīvi. No centra līdz Ziepniekkalnam ir jābrauc ~ pus stunda tagad, kad skolēniem ir vasaras brīvdienas. Tad nu re, ko es sadomāju.

Vispirms nospriedu, ka nav īsti labi šitā pēc darba uzreiz braukt mājās, jo ne jau katru dienu es varu skriet. Līdz ar to sēdēšana mājās nenes nekādu izaugsmi. Bet ir taču tik daudz lietas, ko man gribētos pagūt, šajā gadījumā domāju tieši – iemācīties.

Pirmais, kas ienāca prātā – gribu mācīties gleznot. Mākslas skolu studiju laikā – pamatskolā – biju šķiet pārāk maza vai/un dumja lai ņemtu visu, ko man tajā skolā varēja dot. Vienīgais, ko paņēmu pilnīgi noteikti ir interese par mākslu un vēlēšanās ar to nodarboties, kas, protams, nav maz. Tad nu es izdomāju, ka vismaz vienu reizi nedēļā vajadzētu kaut kur iet un mācīties gleznot. Šo apziņu vakarpusē apliecināja arī kādas radinieces uzgleznotie Slovākijas kalni. No vienas puses varētu teikt, ka tas ir talants, bet no otras – ja es redzu krāsas, redzu siluetus un ja man ir kaut nedaudz acumēra, kāpēc gan lai es nevarētu tīri tehniski iemācīties labi gleznot. Vienīgais, pie kā būtu jāstrādā – redzēt visu tādu, kāds tas ir, nevis tādu, kā loģiski tam vajadzētu būt. Nu, tātad perspektīvu redzēt nevis iztēloties. Bet šķiet, ka tas ir treniņa jautājums.

Tad nu man uzreiz ir jautājums, varbūt kāds zina kādu mākslas studiju, skolu vai kursus, kur jebkādas sagatavotības līmeņa cilvēki var iet mācīties gleznot. Rīgā.

Jā, protams, vēl arī aizdomājos, ka vakaros varētu mācīties norvēģu un vācu valodas, iet uz sporta klubu ziemas mēnešos un vēl varbūt kaut kur dejot. Bet tad atcerējos, ka man maģistra darbs līdz pavasarim ‘jāuzcep’. laikam lielie mācību plāni mazliet jāatliek. Vismaz visi pārējie, izņemot gleznošanu.

 

Arī laivām mēdz pretī skriet koki

Weekendaa biju pirmo reizi ar laivu uz ūdens upē un veicu vairākus km. Airi pirmo reizi rokās neturēju, tomēr līdz šim tie bija maza bērna šļupsti, ko biju ar airi veikusi. Tagad jau nopietnāk un kopumā jāsaka – izdevās diezgan normāli.

Airējāmies pa Parnu jeb Pērnavas upi Igaunijā. Upe tīri mierīga, lai arī pa ceļam gadījās arī viens ~ metru augts ūdenskritums, daži akmeņu, dažas šauras vietiņas ar sakritušiem kokiem, bet visvairāk krūmāji un meldrāji, kuri ne pa kam negribēja iet nost no ceļa un skrēja mūsu laivai ik pa brīdim virsū.

Cik saprotu, mēs laivojām vairāk pa upes augšteci, jo pie Pērnavas pilsētas upe jau ieņem pieklājīgas Daugavas (Rīgas teritorijas) lielumu, taču mūsu gabalā tā vairāk līdzinājās Gaujai. Pirmajā dienā vajadzēja noairēties vairāk kā 15 km, kas, lai arī izklausās pamaz, tomēr prasīja diezgan daudz roku un aira vēzienus – rezultātā – sāpošus muskuļus. Turpretī otrajā dienā, kad biju ieņēmusi laivā vidējo – vismazāk airējošā – pozīciju, izbrauciens beidzās jau tā īsti nemaz nesācies. Jā, otrajā dienā padziedāt pat gandrīz nemaz nesanāca.

Skaidra lieta, ka esmu mazliet apdegusi, stipri dunduru sakosta, zilumainām un saskrāpētām kājām, sāpošiem muskuļiem… bet tomēr bija baigi forši sēdēt laivā, kaut kur nesteidzoties irties un vērot skaistos dabas skatus, cilvēkus upes malā, sešus milzīgus suņus vienā sētā, lielākus un mazākus koka un betona tiltiņus, krastos skrienošos līdzbraucējus un mākoņus, kas tikai pa reizei aizsteidzās priekšā saulei. Un tad nāk arī smiekli, kad palielā ātrumā ienesamies palielā krūmāju pudurī un pirmais laivā sēdošais (šajā gadījumā es) ieskrien ar galvu kokā. vai arī, kad citu laivu pasažieri stāsta, kā apgāzušies no lielās smiešanās, un arī plunčājoties ūdenī jautrība nav mitējusies.

Laikam jau jābrauc atkal kaut kur ar laivām. Amats rokā!