Es runāju po ruski

Man gadījies nākt pasaulē laikā, kad Latvija gatavojās atmodai. Visi kopā atmodāmies un, sākot iet 7.klasē, man tika dota iespēja izvēlēties, kā dzīvot šo dzīvi tālāk – apgūt krievu vai vācu valodu. Nezinu, kāda iemesla dēļ, bet sākotnēji izvēle krita par labu krievu valodai, lai arī, kā sava bērna prātā atceros, gaisā vēdīja sajūtas, ka nākotnē krievu valoda zaudēs savu ietekmi un vācu valoda uzplauks. Kad uzzināju, ka mācīties krievu valodu, tas nozīme pāriet mācīties otrā proģimnāzijas klasē un prom no visiem pazīstamajiem, mana izvele tika mainīta.

Tā aizsākās mans dzīves posms, kurā varēju skaidri un gaiši visiem apliecināt – es krievu valodu neesmu mācījusies nevienu stundu. Šī gada septembrī tas beidzās, jo iestājos krievu valodas kursos un tagad divus mēnešus tos apmeklēšu.

Kā līdz tam nonācu? Jāatzīme, ka izvēli par labu krievu valodas apguvei izdarīju pēc oficiālajiem rezultātiem, ka vēlēšanās uzvarējis Saskaņas Centrs, taču viņu ietekme Latvijā diemžēl ir jūtama. Krievu valodu mācos tikai un vienīgi darba, profesionālās izaugsmes dēļ, lai arī manī iekšēji joprojām ir liels diskomforts ar faktu, ka Latvijā nevaru normāli dzīvot un kaut ko sasniegt bez šīs valodas apguves. Pēckrīzes periodā sāk parādīties arvien vairāk dažādi darba sludinājumi un vairāk nekā iepriekš tie visi (manā PR jomā) pieprasa labas vai izcilas zināšanas krievu valodā. Reizēm nav pat svarīgi, vai esi pabeidzis bakalauru, bet tev jāprot runāt, rakstīt un lasīt krieviski.

Nolēmu – pamācīšos kaut vai tādēļ, lai varētu teikt, ka māku.

Jau labu laiku domāju, kā to labāk organizēt, jo valodu kursi ir dārgi un nav zināma kvalitāte, kā arī nezināju, izvēlēties privātstundas vai grupu nodarbības. Kādu dienu manā iemīļotajā kopā pirkšanas portālā ievēroju piedāvājumu un par puscenu (50 latiem) iegādājos apmācību diviem mēnešiem.

Sākotnēji bija jāuzzin, kāds ir mans krievu valodas līmenis.  Vienīgās manas apmācības šajā valodā bija bērnībā, kad gribot, negribot no brāļa iemācījos dzejolīti par divām zosīm, kā arī augstskolā, kad ar izdrukātu alfabētu priekšā mēģināju boksterēt grāmatu par sabiedriskajām attiecībām un politiku, šķiet tur bija par Jeļcina reklāmas kampaņu. No kursa organizatoriem saņēmu pārbaudes testu un joka pēc uz izjūtām to aizpildīju. Pretī saņēmu pārsteidzošu ziņu, ka mans līmenis ir jau ar priekšzināšanām. Protams, vēlāk izrādījās, ka manas priekšzināšanas ir tikai izpratnes un klausīšanās līmenī, tādēļ pārgāju gramatikas pamatus apgūt bāzes līmeņa kursos.

Un ko tad es jau esmu apguvusi. Zinu, ka ir trīs dzimtas, māku veidot daudzskaitli un locīt īpašības vārdus. Vēl joprojām boksterēju, taču esmu iemācījusies burtus rakstiskajā versijā, kas laikam ir izdomāti, lai vienkārsi čakarētu cilvēkiem prātus.  Jo kā gad “D” mazo var rakstīt kā “g”?? Pirmdien uzzināju, ka mums būs kontroldarbs, kā arī uz ielas aprunājos krieviski ar pirmo mierīgo iedzīvotāju. Tas bija iedzēris onka, kas brauca no darba, kuru sieva visu laiku “nomet no ķebļa” (nezinu, vai tas kāds izteiciens) un kurš meklēs taksi, jo nevar atras 3. autobusa pieturu, no kuras var tikt uz Pļavniekiem.

Pagaidām jāsaka, ka ar pasniedzēju ir paveicies un esmu kļuvusi drošāka krievu valodas lietošanas ziņā. Ja agrāk tikai domāju, kā pareizi būtu izteikties, tad tagad varu kaut ko bilst arī skaļi. Prieks, ka bērnībā daudz skatījos dažādas krievu filmas. Tagad vismaz saprotu visu, ko man mēģina pateikt. Nekas, nekas, vēl bišķi un varēšu arī normāli atbildēt, tekoši lasīt un veikli drukāt preses relīzes po ruski.

Advertisement