Cirks cirkā

Jau labu laiku gribu par šo pasākumu uzrakstīt, bet kaut kā visu laiku nesanāk. Es biju cirkā. Tā kā Rīgas cirkā nekad sava garā mūža laikā nebiju bijusi (vai vismaz ne apzinātā vecumā) ar lielu interesi sestdienas pēcpusdienā ar draugu devos uz cirka māju.

Līdz šim cirks man bija asociējies ar interesantu smaržu, kur savijas dzīvnieku aromāts ar saldumu aromātu, kā arī zādzībām. Biju dzirdējusi nostāstus no kolēģes par apzagšanas/aplaupīšanas gadījumiem pie cirka un arī mamma, uzzinot, ka došos uz cirku, vispirms ņēmās stāstīt, ka jāpieskata maki, jo cirkā esot visādi iluzionisti. Tavu brīnumu, ienākot cirka mājā pa skaļruņiem mūs trīs valodās atkal brīdināja, ka pie mājas notiek zādzības. Tas likās visai jokaini… uzņemt viesus ar tekstu “pie mums zog”!

Atradām savas vietas, kas bija cietākas un šaurākas nekā gaidīju, taču pasākuma laikā par to pilnīgi aizmirsu. Lai arī cirkā pavadījām diezgan daudz laika, tas bija ļoti aizraujoši. Sākot jau no kņadas un man neierastas atmosfēras, kas diezgan stipri atgādināja centrāltirgu – cilvēki nāk un iet, spiežas un grūstās, vietas maz, cilvēku daudz. Pa rindām staigā tirgotāji ar saldumiem, cilvēki sniedzās pēc iegūtā kāruma, padod naudu, tirgotāji izkliedz saukļus, lai piesaistītu pircēju uzmanību. Vislabākais bija liela auguma vīrietis (kā cietuma uzraugs), kas diezgan rupjā balsī un ar ievērojamu akcentu aicināja cilvēkus, saucot “Salda vata, ludzu” (un nē, es neaizmirsu šeit garumzīmes. Viņš tieši tā arī teica – ar īso “a” un “u”).

Sākoties priekšnesumiem, drīz vien sapratu, ka dzīvnieki laikam šodien nebūs. Sākumā biju mazliet vīlusies, jo kas tad ir cirks bez dzīvniekiem, taču drīz vien biju jau tā aizrauta, ka pilnīgi pietika ar poniju, mērkaķīti un čusenu, ar ko varēja nobildēties starpbrīdī. Bijām aizgājuši uz cirka programmu “Lielais Kārlis” (tā laikam saucās), kur piedalījās mākslinieki no 11 dažādām valstīm. Tur bija redzams viss, sākot no galvu reibinošiem akrobātiskiem lēcieniem trapecē, ko skatījos ar lielām bažām un baiļu sajūtu, līdz smieklīgiem klaunu priekšnesumiem un baisam lielam vecim, kas žonglēja ar trim iedarbinātiem motorzāģiem un pūta termoforu, līdz tas uzsprāga. Pārdomas raisīja arī mazākie dalībnieki, kas ļoti prasmīgi žonglēja un lidinājās pa gaidu trapecēs un lentās savos labi ja 6 gadiņos. Laikam sākuši trenēties tikko kā piedzimuši… vai varbūt pirms tam?

Kā punktiņš uz “i” vai kā saldā mērce saldējumam, vai kā olīva maizei ar Camamber sieru un tomātu bija SALDAS vates mučkulis. To ēdot, protams, nopļeckāju visu seju un rokas, bet tā jau arī ir tā cirka burvība – saldi, pārspīlēti, emocionāli, spilgti un galvenais interesanti.

Nākot āra, sniga sniegs, piešķirot vakaram papildus burvešķību.

PS: Mūs neapzaga.