Cirks cirkā

Jau labu laiku gribu par šo pasākumu uzrakstīt, bet kaut kā visu laiku nesanāk. Es biju cirkā. Tā kā Rīgas cirkā nekad sava garā mūža laikā nebiju bijusi (vai vismaz ne apzinātā vecumā) ar lielu interesi sestdienas pēcpusdienā ar draugu devos uz cirka māju.

INS-TRU-MEN-TI = bai-gi la-bi

Ik dienu darba vietā pavadu, paralēli fonā klausoties radio, tādēļ vienmēr esmu lietas kursā par visu, lai cik arī tas lepni neskanētu. Tā nu padzirdēju, ka “Instrumenti” plāno koncertu Valmierā, Vidzemes olimpiskajā centrā. Un man tik ļoti patīk, kad kaut kas notiek Vidzemes Olimpiskajā centrā, jo tad var iziet pa mājas durvīm un gandrīz uzreiz jau nonākt notikuma vietā. Iespējams (!), tas bija iemesls, kāpēc ar prieku gāju arī uz savu augstskolas izlaidumu… Meklēju internetā pēc iespējas iegādāties biļetes uz koncertu, bet pat visuvarenā Google man nedeva nekādu pavedienu par to, ka koncerts tiešām būs arī Valmierā. Domāju – varbūt tas kāds reklāmas triks – pasaka, ka būs Valmierā….visi valmierieši aktīvi sāk meklēt, bet atrod tikai Rīgas koncertu un, lai nepiedzīvotu neizdošanās sajūtu, nopērk biļeti kaut uz Rīgas koncertu. Es teikšu atklāti – neuzķēros un mazliet neapmierināta, neko nenopirku.

Kopā lētāk jeb kā uz Keksiem gāju vēsturi atcerēties

Pēdējo mēnešu laikā Latvijā aizsācies jauns reklāmas paveida vilnis, ko mēdz dēvēt par Kopā lētāk, pērkam kopā u.tml. Tas paredz, ka cilvēki, kas visi vēlas iegādāties konkrēto preci, pērkot to reizē, var saņemt diezgan ievērojamas atlaides. Es, protams, esmu jau vairākas no šīm iespējām izmantojusi – mēnesi mācījos dejot, biju uz divām teātra izrādēm un mans pēdējais pirkums – grupas „Keksi” un Aļģirdas Šuminskas koncerta apmeklējums. Par pēdējo nedaudz vairāk.

Atliek uzvilkt šaurākas bikses un augstākus papēžus un es esmu dejotāja

Jā, tieši tā, pagājušā nedēļā man tiktiešām iepatikās dejot. Esmu dzirdējusi cilvēkus par to runājam, bet tā īsti nesapratu, kas tur tāds.
Pirms kāda laika internetā uzgāju akciju, kuras ietvaros varēju mēnesi iet mācīties dejot par ~ 6 latiem. Tas, protams, ir jāizmanto. Nu jau četras reizes esmu bijusi uz moderno deju nodarbībām deju studijā RV Studio. lai arī gāju dejot salsu, to vēl neesmu saņēmusi. Toties esmu iemācījusies pamatsoļus no ChaChaCha, Lēna valša, Džaiva un laikam Kvikstepa. Esmu apmēram iemācījusies stāvēt un saņēmusi uzslavu, ka man ir talants stāvēšanā. Ja līdz šim biju domājusi, ka man talantu nav vispār, tad tagad zinu. Varu iet uz “Latvijas talantiem” un rādīt žūrijai, kā es … stāvu

Kā es Rīgas maratonu skrēju – piecus un vēl?

Pamodos ap 5:45, jo biju uzlikusi modinātāju uz 5:50. Pēdējā laika tā sanāk pamosties mazliet pirms pulksteņa, neatkarīgi no tā, cikos tas uzlikts. Katrā ziņa pagājušajā vakarā biju rūpīgi izrēķinājusi, ka bez desmit septiņos jāiziet no mājas, lai 7:07 paspētu uz vilcienu. Parasti ar vilcienu nebraucu, bet šodien maratona dalībniekiem vilciens bija par velti, tāpēc bija jāizmanto iespēja. Īsti nezināju, bet šķita, ka 15 minūtes būs gana, lai tiktu līdz pieturai “Biznesa augstskola Turība”. Apēdu tradicionālo auzu pārslu putru un banānu, juzdamās nenormāli pārēdusies. Labi, ka starts tikai 9:20. Pēkšņi attapos, ka ir jau 6:45. Ātrumā izliku Bondu koridorī aiztaisīju durvis un, cerēdama, ka viss ir līdzi, metos leja pa kāpnēm. Ejot sapratu, ka tādā garā nepaspēšu, nācās skriet. Vienlaikus iesildījos un mazliet notestēju labo celi, kas jau skriešanas laikā (bez bangāžas) likās tāds jocīgs. Uz vilcienu knapi, bet paspēju. Pēc 7 min biju Rīgas stacijā, saprazdama, ka ar autiņu būtu braukusi vismaz 20 min. Jāpiemin, ka vilciens bija gandrīz tukšs un ne miņas no tūkstošiem skrējēju, ko plānoju ieraudzīt saspiedušos visos vagonos.

Pirmo reizi Parīzē!

Pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu. Pirmo reizi biju Francijā, pirmo – Parīzē. Pirmo reizi klātienē redzēju tik daudz dažādu rasu pārstāvjus un ēdu kastaņus. Pirmo reizi, uzkāpjot vienā no augstākajām celtnēm, spēcīgo iespaidu rezultātā man nebija bail no augstuma. Pirmo reizi ēdu āfrikāņu tradicionālo banānu putru jeb kā to iesaucām – banānu flaberi (laikam arī pēdējo). Pirmo reizi ne vārda nesapratu no tā, ko cilvēki runā. Pirmo reizi pārvietojos ar metro un ēdu īstas franču vakariņas, kas pagatavotas tikai mums. Pirmo reizi vairākas dienas pēc kārtas salu, lai arī ārā spīdēja saule. Pirmo reizi noskrēju vairāk nekā 6 km un pabiju Parīzes pusmaratona atmosfērā. Pirmo reizi čiepu zaptes no brokastu stenda un pirmo reizi ieraudzīju Latviju no lidmašīnas atgriežoties. Pirmo reizi pēc ceļojuma joprojām dzīvoju tā iespaidos un smaidu par to, kas redzēts, nevis bēdājos, ka jāsāk strādāt un jāatgriežas ikdienā.

Dž Dž Dž kritika (II) jeb “Ja mana sieva uzzinās…”

Kritisko piezīmju otrā sērija ir klāt. Ja kādam rodas jautājumi par to, kādā sakarā viņa (es) te bārstās ar savām gudrībām, lasīt pirmo sēriju – par ziloņu kopējiem.

Šīs sērijas tēma ir nesen dienas gaismu ieraudzījusī Dž Dž Džilindžera režisēta komēdija “Ja mana sieva uzzinās…”, kas jau no pašām pirmajām sekundēm nelika vilties tajā, ka tā tiešām bija komēdija, zāle smējās nepārtraukti. Tiesa – daži vairāk daži mazāk. Uz izrādes beigām vispārējais humora vilnis jau bija palicis mazliet vienveidīgs – skatītāji laikam pieradināti un mazliet zudis pārsteiguma moments, taču vienalga smieklīgi.

Arī laivām mēdz pretī skriet koki

Weekendaa biju pirmo reizi ar laivu uz ūdens upē un veicu vairākus km. Airi pirmo reizi rokās neturēju, tomēr līdz šim tie bija maza bērna šļupsti, ko biju ar airi veikusi. Tagad jau nopietnāk un kopumā jāsaka – izdevās diezgan normāli.

Airējāmies pa Parnu jeb Pērnavas upi Igaunijā. Upe tīri mierīga, lai arī pa ceļam gadījās arī viens ~ metru augts ūdenskritums, daži akmeņu, dažas šauras vietiņas ar sakritušiem kokiem, bet visvairāk krūmāji un meldrāji, kuri ne pa kam negribēja iet nost no ceļa un skrēja mūsu laivai ik pa brīdim virsū.

Cik saprotu, mēs laivojām vairāk pa upes augšteci, jo pie Pērnavas pilsētas upe jau ieņem pieklājīgas Daugavas (Rīgas teritorijas) lielumu, taču mūsu gabalā tā vairāk līdzinājās Gaujai. Pirmajā dienā vajadzēja noairēties vairāk kā 15 km, kas, lai arī izklausās pamaz, tomēr prasīja diezgan daudz roku un aira vēzienus – rezultātā – sāpošus muskuļus. Turpretī otrajā dienā, kad biju ieņēmusi laivā vidējo – vismazāk airējošā – pozīciju, izbrauciens beidzās jau tā īsti nemaz nesācies. Jā, otrajā dienā padziedāt pat gandrīz nemaz nesanāca.

Skaidra lieta, ka esmu mazliet apdegusi, stipri dunduru sakosta, zilumainām un saskrāpētām kājām, sāpošiem muskuļiem… bet tomēr bija baigi forši sēdēt laivā, kaut kur nesteidzoties irties un vērot skaistos dabas skatus, cilvēkus upes malā, sešus milzīgus suņus vienā sētā, lielākus un mazākus koka un betona tiltiņus, krastos skrienošos līdzbraucējus un mākoņus, kas tikai pa reizei aizsteidzās priekšā saulei. Un tad nāk arī smiekli, kad palielā ātrumā ienesamies palielā krūmāju pudurī un pirmais laivā sēdošais (šajā gadījumā es) ieskrien ar galvu kokā. vai arī, kad citu laivu pasažieri stāsta, kā apgāzušies no lielās smiešanās, un arī plunčājoties ūdenī jautrība nav mitējusies.

Laikam jau jābrauc atkal kaut kur ar laivām. Amats rokā!