Darīšu to, ko vēlos. Ko tad es vēlos?

Lai izvairītos no sabiedrības un pašas spiediena zināmos jautājumos un vienmēr atcerētos, kas ir tās lietas, ko man patiešām gribas darīt, kas man sagādā dzīvot prieku un atgriež optimismu, veidoju šo desmit punktu sarakstu.

Tie nebūs konkrētā laika posmā izdarāmie darbi, tie nebūs arī dzīves mērķi vai apņemšanās. Tās būs dažas lietas, kas man jau ilgāku laiku sēž galvā un kolīdz kādu laiku vairs nemācos, tā atgādina par sevi. Tās būs lietas, ko man gribētos iemācīties. Vēlreiz atgādinu, šīs ir lietas, ko es vēlos apgūt, nevis tās, ko man vajadzētu apgūt. Otrs saraksts, iespējams, sekos.

Kāpēc es to rakstu? Pieņemu, ka šajā gadījumā informācijas publiskošana varētu man pavērt plašākas iespējas. Ceru saņemt informāciju par iespējām no tiem, kas šo būs lasījuši, kā arī novadīt sabiedrības spiedienu šajā virzienā.

Rīgas pēc-Jāņu šoks

Jāņi šogad bija no tiesas jauki, bet par to, iespējams būs citā bloga ierakstā. Jā, tagad sanāk nepareiza secība, bet vakardienas negatīvais impulss tā vien prasās uzlikties uz papīra. Labais par Jāņiem – tas prasa vairāk laika un smukāku formu.

Ieskatam – Jāņoju laukos pozitīvu, rodošu un iedvesmas pilnu cilvēku sabiedrībā. Jāņos galvenais bija dziesmas, dejas, tradīcijas, sarunas, smiekli un pozitīvas emocijas. Tas noteikti bija tā pamatā, lai atgriešanās Rīgā svētdienas pievakarē būtu vēl pamatīgāks šoks.

Ko domāt skrienot?

Vakar tīri vienkārši noskrēju savas dzīves lielāko skrējienu. neteikšu, cik tieši, lai dažam labam nebūtu jāapsmejas, bet teikšu, ka man tas bija daudz. Noskrēju un sapratu, ka es varētu arī vairāk. Kā man tā gadījās? Jo es domāju pareizas domas.

Esmu sapratusi, ka vistraģiskāk skrienot ir domāt par to, ka skrienu un ka ir grūti, un ka tik daudz vēl jāskrien. Daudz vērtīgāk ir pirms skriešanas izdomāt kaut kādu lietu, ko vajadzētu izdomāt. Šajā gadījumā rekomendēju kaut ko radošu. Es, piemēram, centos izdomāt nosaukumu uzņēmumam. Vēl, protams, der dažnedažādi kampaņu ideju, zīmolu nosaukumu vai citas jums tuvākas tēmas. Galvenais, lai izdomājamais būtu pietiekoši plašs un to ļoti ātri nevarētu izdomāt.

Tad skrienot var veikt tīri veiksmīgu brainstormingu pats ar sevi un beigās attapties, ka esi jau noskrējis vairāk ka plānots. Protams, šīm domām vajadzētu būt daudz maz saturīgām ar kaut kādu mērķi. Gruzīšanās domas par kādu tēmu nederēs. Tāpat nederēs risināmi uzdevumi vai jautājumi, kas prasa pierakstīšanu. Maģistra darbu šādi nevar uzrakstīt, bet pieļauju, ka var atrast labāku formulējumu tēmai. Iespējams tas arī būs mans nākamais skriešanas-domāšanas mērķis.

Gruzdova Pūcesspieģelis – netici visam, ko tev saka

Atkal pabiju teātrī. Šoreiz izjūtas krietni savādākas, kā iepriekš teātros… tas laikam režisors, kas rada noskaņu. Lai gan atzīstu, ka izrāde bija ļoti laba, nezinu vai uz šās noskaņas režisoriem vēl iešu. Nu, jā, par galveno. Izrāde “Tils Pūcesspieģelis” (Grigorijs Gorins).

MELE2.lv – kurš mani atkal māna

Šodien saņemu relīzi par sevišķo Tele2 boikotu , kura ietvaros izveidota mājas lapa www.mele2.lv. Jā, smieklīga lapiņa, interesanta ideja, bet rodas atkal jautājums. Vai mani atkal kāds čakarē un relīze autors, tā saucamais Uldis Cipsts ir Tele2 pārstāvis, kas mēģina manipulē, spēlēties ar Latvijas iedzīvotāju uzticību?

Jocīgās pārdomas…

Vakar biju iegājusi Barona centra Rimčikā, lai nopirktu vienīgo zaļo banānu. Tur gar augļu un dārzeņu plauktu grozāmies, pamanīju Imantu Freibergu un automātiski aizdomājos līdz galīgi jocīgam jautājumam. Pirmais, kas man šajā situācijā iešāvās prātā – VAI TAD ARĪ EX-PREZIDENTE ĒD?

Par gleznošanu

Vakar braucu mājās un kaut kā nejauši biju aizmirsusi sastūķēt ausīs pleijera austiņas, lai klausītos mūziku. Tas, protams, kā parasti noveda pie visādām neapturamām pārdomām par dzīvi. No centra līdz Ziepniekkalnam ir jābrauc ~ pus stunda tagad, kad skolēniem ir vasaras brīvdienas. Tad nu re, ko es sadomāju.

Vispirms nospriedu, ka nav īsti labi šitā pēc darba uzreiz braukt mājās, jo ne jau katru dienu es varu skriet. Līdz ar to sēdēšana mājās nenes nekādu izaugsmi. Bet ir taču tik daudz lietas, ko man gribētos pagūt, šajā gadījumā domāju tieši – iemācīties.

Pirmais, kas ienāca prātā – gribu mācīties gleznot. Mākslas skolu studiju laikā – pamatskolā – biju šķiet pārāk maza vai/un dumja lai ņemtu visu, ko man tajā skolā varēja dot. Vienīgais, ko paņēmu pilnīgi noteikti ir interese par mākslu un vēlēšanās ar to nodarboties, kas, protams, nav maz. Tad nu es izdomāju, ka vismaz vienu reizi nedēļā vajadzētu kaut kur iet un mācīties gleznot. Šo apziņu vakarpusē apliecināja arī kādas radinieces uzgleznotie Slovākijas kalni. No vienas puses varētu teikt, ka tas ir talants, bet no otras – ja es redzu krāsas, redzu siluetus un ja man ir kaut nedaudz acumēra, kāpēc gan lai es nevarētu tīri tehniski iemācīties labi gleznot. Vienīgais, pie kā būtu jāstrādā – redzēt visu tādu, kāds tas ir, nevis tādu, kā loģiski tam vajadzētu būt. Nu, tātad perspektīvu redzēt nevis iztēloties. Bet šķiet, ka tas ir treniņa jautājums.

Tad nu man uzreiz ir jautājums, varbūt kāds zina kādu mākslas studiju, skolu vai kursus, kur jebkādas sagatavotības līmeņa cilvēki var iet mācīties gleznot. Rīgā.

Jā, protams, vēl arī aizdomājos, ka vakaros varētu mācīties norvēģu un vācu valodas, iet uz sporta klubu ziemas mēnešos un vēl varbūt kaut kur dejot. Bet tad atcerējos, ka man maģistra darbs līdz pavasarim ‘jāuzcep’. laikam lielie mācību plāni mazliet jāatliek. Vismaz visi pārējie, izņemot gleznošanu.

Cik kukaiņus TU apēd skrienot?

Kā nesen lasīju kādā gudro pētnieku izstrādāta tekstā, guļot cilvēks visas dzīves garumā apēd aptuveni 70 dažādus kukaiņus, tostarp desmit zirnekļus. Skan visai biedējoši, tomēr nav zināms, kurā pasaules malā šis skaitlis savu lielo apjomu ieguvis.

Bet tas nav tas, par ko es gribēju rakstīt, tas tikai mudināja mani aizdomāties par sekojošo jautājumu.

Biju devusies kārtējā izskrējienā pa kvartālu, kad mani taranēja kāds lidojošs dzīvnieks. Kukainis visticamāk, lai arī sejā viņu neredzēju. Tad nu es tagad domāju – ja guļot mēs apēdam 70 kukaiņus, cik mēs apēdam skrienot. Kaut kā šķiet, ka krietni vairāk.

 

PS: Es to kukaini nenoēdu

Muļķīgās vēlēšanas

Šī nedēļas nogale aizvadīta vēlēšanu zīmē. Un jauno nedēļu sāku ar tādu kā atziņu, kas droši vien jau sen ir ierakstīta gudrās reklāmistu un PRistu grāmatās, bet pati sev to guvu tikai tagad.

Ja rīkosies, uzskatot, ka cilvēki ir muļķi, viņi beigās kaut ko muļķīgu arī izstrādās.

Šo vēlēšanu rezultāti (ar dažiem izņēmumiem) tiešām šķiet muļķīgi.