Es runāju po ruski

Man gadījies nākt pasaulē laikā, kad Latvija gatavojās atmodai. Visi kopā atmodāmies un, sākot iet 7.klasē, man tika dota iespēja izvēlēties, kā dzīvot šo dzīvi tālāk – apgūt krievu vai vācu valodu. Nezinu, kāda iemesla dēļ, bet sākotnēji izvēle krita par labu krievu valodai, lai arī, kā sava bērna prātā atceros, gaisā vēdīja sajūtas, ka nākotnē krievu valoda zaudēs savu ietekmi un vācu valoda uzplauks. Kad uzzināju, ka mācīties krievu valodu, tas nozīme pāriet mācīties otrā proģimnāzijas klasē un prom no visiem pazīstamajiem, mana izvele tika mainīta.

Un tapa jogas lācis…

Īsumā: Nopirku audumu, sameklēju piegrieztni un uzšuvu lāci. Bet patiesībā tas bija garāks piedzīvojums, par ko mazliet plašāk.

Mācību nedēļa pieaugušajiem? Tas ir priekš manis.

Ar joni tuvojas septembris un pirmā skolas diena. Šogad es neesmu iestājusies nevienā mācību iestādē, tādēļ aktīvi meklēju jaunu zināšanu gūšanas iespējas. Nejauši pie manis nonāca, vai, pareizāk sakot, kāds ļoti jauši man atsūtīja linku par iespēju apmeklēt lekcijas dažādos muzejos un es, protams, iešu.

Ceļā uz maģistra grādu

Šo sestdien kļuvu stipri gudrāka. Nu, vismaz formāli, jo no bakalaura grāda uzlecu uz maģistriem. Jā, bija maģistru darbu aizstāvēšana, kas noteikti ir gana liels notikums, lai par to uzrakstītu kādu emuāra rindu.

Savu darbu jau biju nodevusi laicīgi – savā dzimšanas dienā, 27.maijā – vienu dienu pirms pēdējā iesniegšanas brīža. Jau tā diena bija laba, jo spīdēja saule, saņēmu daudz apsveikumu un nodevu vairāku mēnešu garumā rakstītu darbu, kas , kā man pašai šķiet, prasīja lielākās investīcijas un laika plānošanas iemaņas manā pētniecības praksē.

Atziņas rodas ziemā, tumsā un mežā

Pagājušais gads pilnīgi noteikti bija vērtīgs, ja ne milzīgo finansiālo vērtību uzkrāšanā, tad dzīves gudrībā un izveicībā noteikti. Par to liecina arī atgadījums otrajos Ziemassvētkos, vai pareizāk jau būtu teikt trešo Ziemassvētku rītā, kas deva vairākas tālākai dzīvei vērtīgas atziņas.

Kā jau “ierasts” naktī no 26. un 27. decembri devāmies atpakaļ no balles Valkā, kur bijām atzīmējušas draudzenes dzimšanas dienu, uz Valmieru. Lieki piebilst, ka droši vien gadījumā ja mašīnā nebutu tikai mēs – 3 meitenes – bet būtu kaut viens tā saucamais stiprā dzimuma pārstāvis, nekas tāds nenotiktu. Jo liktenim, Mērfijam, vai vēl kādam jau patīk ākstīties.

Par gleznošanu

Vakar braucu mājās un kaut kā nejauši biju aizmirsusi sastūķēt ausīs pleijera austiņas, lai klausītos mūziku. Tas, protams, kā parasti noveda pie visādām neapturamām pārdomām par dzīvi. No centra līdz Ziepniekkalnam ir jābrauc ~ pus stunda tagad, kad skolēniem ir vasaras brīvdienas. Tad nu re, ko es sadomāju.

Vispirms nospriedu, ka nav īsti labi šitā pēc darba uzreiz braukt mājās, jo ne jau katru dienu es varu skriet. Līdz ar to sēdēšana mājās nenes nekādu izaugsmi. Bet ir taču tik daudz lietas, ko man gribētos pagūt, šajā gadījumā domāju tieši – iemācīties.

Pirmais, kas ienāca prātā – gribu mācīties gleznot. Mākslas skolu studiju laikā – pamatskolā – biju šķiet pārāk maza vai/un dumja lai ņemtu visu, ko man tajā skolā varēja dot. Vienīgais, ko paņēmu pilnīgi noteikti ir interese par mākslu un vēlēšanās ar to nodarboties, kas, protams, nav maz. Tad nu es izdomāju, ka vismaz vienu reizi nedēļā vajadzētu kaut kur iet un mācīties gleznot. Šo apziņu vakarpusē apliecināja arī kādas radinieces uzgleznotie Slovākijas kalni. No vienas puses varētu teikt, ka tas ir talants, bet no otras – ja es redzu krāsas, redzu siluetus un ja man ir kaut nedaudz acumēra, kāpēc gan lai es nevarētu tīri tehniski iemācīties labi gleznot. Vienīgais, pie kā būtu jāstrādā – redzēt visu tādu, kāds tas ir, nevis tādu, kā loģiski tam vajadzētu būt. Nu, tātad perspektīvu redzēt nevis iztēloties. Bet šķiet, ka tas ir treniņa jautājums.

Tad nu man uzreiz ir jautājums, varbūt kāds zina kādu mākslas studiju, skolu vai kursus, kur jebkādas sagatavotības līmeņa cilvēki var iet mācīties gleznot. Rīgā.

Jā, protams, vēl arī aizdomājos, ka vakaros varētu mācīties norvēģu un vācu valodas, iet uz sporta klubu ziemas mēnešos un vēl varbūt kaut kur dejot. Bet tad atcerējos, ka man maģistra darbs līdz pavasarim ‘jāuzcep’. laikam lielie mācību plāni mazliet jāatliek. Vismaz visi pārējie, izņemot gleznošanu.

Arī laivām mēdz pretī skriet koki

Weekendaa biju pirmo reizi ar laivu uz ūdens upē un veicu vairākus km. Airi pirmo reizi rokās neturēju, tomēr līdz šim tie bija maza bērna šļupsti, ko biju ar airi veikusi. Tagad jau nopietnāk un kopumā jāsaka – izdevās diezgan normāli.

Airējāmies pa Parnu jeb Pērnavas upi Igaunijā. Upe tīri mierīga, lai arī pa ceļam gadījās arī viens ~ metru augts ūdenskritums, daži akmeņu, dažas šauras vietiņas ar sakritušiem kokiem, bet visvairāk krūmāji un meldrāji, kuri ne pa kam negribēja iet nost no ceļa un skrēja mūsu laivai ik pa brīdim virsū.

Cik saprotu, mēs laivojām vairāk pa upes augšteci, jo pie Pērnavas pilsētas upe jau ieņem pieklājīgas Daugavas (Rīgas teritorijas) lielumu, taču mūsu gabalā tā vairāk līdzinājās Gaujai. Pirmajā dienā vajadzēja noairēties vairāk kā 15 km, kas, lai arī izklausās pamaz, tomēr prasīja diezgan daudz roku un aira vēzienus – rezultātā – sāpošus muskuļus. Turpretī otrajā dienā, kad biju ieņēmusi laivā vidējo – vismazāk airējošā – pozīciju, izbrauciens beidzās jau tā īsti nemaz nesācies. Jā, otrajā dienā padziedāt pat gandrīz nemaz nesanāca.

Skaidra lieta, ka esmu mazliet apdegusi, stipri dunduru sakosta, zilumainām un saskrāpētām kājām, sāpošiem muskuļiem… bet tomēr bija baigi forši sēdēt laivā, kaut kur nesteidzoties irties un vērot skaistos dabas skatus, cilvēkus upes malā, sešus milzīgus suņus vienā sētā, lielākus un mazākus koka un betona tiltiņus, krastos skrienošos līdzbraucējus un mākoņus, kas tikai pa reizei aizsteidzās priekšā saulei. Un tad nāk arī smiekli, kad palielā ātrumā ienesamies palielā krūmāju pudurī un pirmais laivā sēdošais (šajā gadījumā es) ieskrien ar galvu kokā. vai arī, kad citu laivu pasažieri stāsta, kā apgāzušies no lielās smiešanās, un arī plunčājoties ūdenī jautrība nav mitējusies.

Laikam jau jābrauc atkal kaut kur ar laivām. Amats rokā!

Šodien e-talons nav jāvalidē

Šodien, kā zināms ir 6diena, kas īstenībā ir pārceltā darba diena – 22.jūnijs. Tā kā naudas taupības nolūkos sabiedriskajā transportā pārvietojos ar biļeti, kas paredzēta darba dienām, nedaudz bažījos, kā jaunā e-sistēma šo opciju par pārcelto dienu būs pratusi integrēt.

Atbilde, protams, ir  – NEKĀ!

Bet par visu pēc kārtas. Iekāpu autobusā pa pirmajām durvīm, lai uzreiz šoferim varētu taujāt pat darba dienu biļetes lietderīgumu. Biju jau dzirdējusi, ka šādas biļetes e-nolasītājā šodien atzīmējas kā nederīgas. Nedabūdama neko pajautāt jau ieraudzīju pie šofera kabīnes pielīmētu izprintētu lapiņu, kurā bija aptuveni sekojošs teksts:
“Lūdzu informējiet pasažierus, ka tiem, kas lieto e-talonus darba dienām, 27.jūnijā biļetes NAV jāvalidē….” Tālāk nelasīju un mierīgi apsēdos savā vietā, no kurienes novēroju citu pasažieru rīcību, nebeigdama domāt – ko īsti nozīmē “validēt”. Protams, vairums no cilvēkiem lapiņu nepamanīja un nesaskārās ar problemātisko terminu. Dažs sapratis, ka viņa talons nedarbojas devās pie šofera, lai par 50 saņiem nopirktu vēl vienu biļeti.

Pusceļā iekāpa kontroles un ņēmās visiem skaidrot, ka talons nopirkts velti, jo darba dienas biļete arī it kā skaitās derīga, lai arī lasītājā iedegas sarkanā lapiņa un paziņojums par talona nederīgumu.

Jāsaka, ka iepriekš ne televīzijā, ne radio, ne vidē nesaņēmu ne mazāko informāciju par to, kā rīkoties 27.jūnijā ar savu darbdiennieku, tāpēc neviļus jādomā, ka tas ir vēl viens no veidiem, kā Rīgas Satiksmei iekasēt papildus santīmiņus un radīt ļaudīs neizpratni un stresiņu. Kaut gan var jau būt tas nāk par labu, jo liek vismaz nedaudz pirms darba atmosties.

No kurienes Sekoman.lv dati?

Tiesa gan, nesekoju šīm internetā jaunradītājām vietnēm pietiekoši aktīvi līdzi. Nezinu, iespējams neesmu mērķa auditorija, vai arī vienkārši pārāk daudz informācijas. Tāpēc nebiju pamanījusi jauna resursa – sekoman.lv – rašanos.

Par to mani informēja sašutusi paziņa un nedaudz sašutināja arī mani. Kāpēc, jautāsiet? Sekoman.lv izrādās ir mūsu profili, ar kaut kādiem sekotājiem, zināmiem cilvēkiem, vārdi uzvārdi un vēl šāda tāda informācija par izglītības iestādēm, kas apmeklētas jaunībā (;)). Sīkums vien tāds, ka ne es, ne arī viņa neatceramies, ka būtu šeit reģistrējusies. Un ne vien neatceramies, bet arī neesam.

Tad rodas jautājums, no kurienes viņi tos datus ir pārspieduši. Varbūt agrāk bija kāds cits resurss, kas tika pārveidots? Varbūt kāds zina kaut ko vairāk? un tāpēc jau arī nav brīnums, ka neilgā laikā jaunajam resursam tik daudz reģistrēti lietotāji, iespējams, liela daļa vienkārši nezina par to, ka viņi ir reģistrēti?!