Cirks cirkā

Jau labu laiku gribu par šo pasākumu uzrakstīt, bet kaut kā visu laiku nesanāk. Es biju cirkā. Tā kā Rīgas cirkā nekad sava garā mūža laikā nebiju bijusi (vai vismaz ne apzinātā vecumā) ar lielu interesi sestdienas pēcpusdienā ar draugu devos uz cirka māju.

INS-TRU-MEN-TI = bai-gi la-bi

Ik dienu darba vietā pavadu, paralēli fonā klausoties radio, tādēļ vienmēr esmu lietas kursā par visu, lai cik arī tas lepni neskanētu. Tā nu padzirdēju, ka “Instrumenti” plāno koncertu Valmierā, Vidzemes olimpiskajā centrā. Un man tik ļoti patīk, kad kaut kas notiek Vidzemes Olimpiskajā centrā, jo tad var iziet pa mājas durvīm un gandrīz uzreiz jau nonākt notikuma vietā. Iespējams (!), tas bija iemesls, kāpēc ar prieku gāju arī uz savu augstskolas izlaidumu… Meklēju internetā pēc iespējas iegādāties biļetes uz koncertu, bet pat visuvarenā Google man nedeva nekādu pavedienu par to, ka koncerts tiešām būs arī Valmierā. Domāju – varbūt tas kāds reklāmas triks – pasaka, ka būs Valmierā….visi valmierieši aktīvi sāk meklēt, bet atrod tikai Rīgas koncertu un, lai nepiedzīvotu neizdošanās sajūtu, nopērk biļeti kaut uz Rīgas koncertu. Es teikšu atklāti – neuzķēros un mazliet neapmierināta, neko nenopirku.

Kopā lētāk jeb kā uz Keksiem gāju vēsturi atcerēties

Pēdējo mēnešu laikā Latvijā aizsācies jauns reklāmas paveida vilnis, ko mēdz dēvēt par Kopā lētāk, pērkam kopā u.tml. Tas paredz, ka cilvēki, kas visi vēlas iegādāties konkrēto preci, pērkot to reizē, var saņemt diezgan ievērojamas atlaides. Es, protams, esmu jau vairākas no šīm iespējām izmantojusi – mēnesi mācījos dejot, biju uz divām teātra izrādēm un mans pēdējais pirkums – grupas „Keksi” un Aļģirdas Šuminskas koncerta apmeklējums. Par pēdējo nedaudz vairāk.

Cepuru parāde

Šodien ielās cepuru parāde. Visādas idejas jau esmu saskatījusies.

Turpretī citi spītīgi cenšas pārliecināt evolūciju, ka mati mums joprojām ir akūti nepieciešami. Paldies arī viņiem, citādi varbūt cilvēce attīstības gaitā nonāktu līdz gludgalvībai.

Gruzdova Pūcesspieģelis – netici visam, ko tev saka

Atkal pabiju teātrī. Šoreiz izjūtas krietni savādākas, kā iepriekš teātros… tas laikam režisors, kas rada noskaņu. Lai gan atzīstu, ka izrāde bija ļoti laba, nezinu vai uz šās noskaņas režisoriem vēl iešu. Nu, jā, par galveno. Izrāde “Tils Pūcesspieģelis” (Grigorijs Gorins).

Rīgas mākslas telpā – eļļas glezniecības darbnīca

No 26. līdz 30. oktobrim plkst. 17.00–19.00 «Rīgas mākslas telpā» notiks radošā darbnīca «Kā gleznot ar eļļas krāsām».

Darbnīcā tiks apgūti eļļas glezniecības pamati — iepazīšanās ar materiāliem (krāsas, audekli, šķaidītāji, dažādas otas u. c.), izmēģinājuma darbu veidošana, gleznošana. Pasniedzēja — māksliniece Diāna Dimza-Dimme. Dalībnieku vecums — neierobežots.

Dalības maksa piecām dienām — Ls 13,50

Un es NETIEKU! Varbūt kādam citam noder…

Dž Dž Dž kritika (II) jeb “Ja mana sieva uzzinās…”

Kritisko piezīmju otrā sērija ir klāt. Ja kādam rodas jautājumi par to, kādā sakarā viņa (es) te bārstās ar savām gudrībām, lasīt pirmo sēriju – par ziloņu kopējiem.

Šīs sērijas tēma ir nesen dienas gaismu ieraudzījusī Dž Dž Džilindžera režisēta komēdija “Ja mana sieva uzzinās…”, kas jau no pašām pirmajām sekundēm nelika vilties tajā, ka tā tiešām bija komēdija, zāle smējās nepārtraukti. Tiesa – daži vairāk daži mazāk. Uz izrādes beigām vispārējais humora vilnis jau bija palicis mazliet vienveidīgs – skatītāji laikam pieradināti un mazliet zudis pārsteiguma moments, taču vienalga smieklīgi.

Dž Dž Dž kritika (I) jeb “Penelope un Diks” tikai tagad

Neilgi pēc tam, kad bērnībā bija pārgājusi vēlme kļūt par ziloņu kopēju, vēlējos mācīties par kino kritiķi. Jā, tieši par to, kas pats neko nemāk, bet citus kritizē. Par kritiķi tomēr nekļuvu, bet, tagad, meklējot un neatrodot vienkāršās tautas viedokļus par dažādām filmām un teātriem Latvijā, kritiķa nervs atmodās – varbūt kādam noder.

Pirmais manis apskatītais darbs ir Dž. Dž. Džilindžera režisētā izrāde “Penelope un Diks“, ko noskatījos tikai pagājušajā nedēļā, lai arī dienas gaismu tā ieraudzījusi jau sen senatpakaļ. Kā lasīju, atzīta par labāko izrādi kkādā specifiskā konkursā.

Par gleznošanu

Vakar braucu mājās un kaut kā nejauši biju aizmirsusi sastūķēt ausīs pleijera austiņas, lai klausītos mūziku. Tas, protams, kā parasti noveda pie visādām neapturamām pārdomām par dzīvi. No centra līdz Ziepniekkalnam ir jābrauc ~ pus stunda tagad, kad skolēniem ir vasaras brīvdienas. Tad nu re, ko es sadomāju.

Vispirms nospriedu, ka nav īsti labi šitā pēc darba uzreiz braukt mājās, jo ne jau katru dienu es varu skriet. Līdz ar to sēdēšana mājās nenes nekādu izaugsmi. Bet ir taču tik daudz lietas, ko man gribētos pagūt, šajā gadījumā domāju tieši – iemācīties.

Pirmais, kas ienāca prātā – gribu mācīties gleznot. Mākslas skolu studiju laikā – pamatskolā – biju šķiet pārāk maza vai/un dumja lai ņemtu visu, ko man tajā skolā varēja dot. Vienīgais, ko paņēmu pilnīgi noteikti ir interese par mākslu un vēlēšanās ar to nodarboties, kas, protams, nav maz. Tad nu es izdomāju, ka vismaz vienu reizi nedēļā vajadzētu kaut kur iet un mācīties gleznot. Šo apziņu vakarpusē apliecināja arī kādas radinieces uzgleznotie Slovākijas kalni. No vienas puses varētu teikt, ka tas ir talants, bet no otras – ja es redzu krāsas, redzu siluetus un ja man ir kaut nedaudz acumēra, kāpēc gan lai es nevarētu tīri tehniski iemācīties labi gleznot. Vienīgais, pie kā būtu jāstrādā – redzēt visu tādu, kāds tas ir, nevis tādu, kā loģiski tam vajadzētu būt. Nu, tātad perspektīvu redzēt nevis iztēloties. Bet šķiet, ka tas ir treniņa jautājums.

Tad nu man uzreiz ir jautājums, varbūt kāds zina kādu mākslas studiju, skolu vai kursus, kur jebkādas sagatavotības līmeņa cilvēki var iet mācīties gleznot. Rīgā.

Jā, protams, vēl arī aizdomājos, ka vakaros varētu mācīties norvēģu un vācu valodas, iet uz sporta klubu ziemas mēnešos un vēl varbūt kaut kur dejot. Bet tad atcerējos, ka man maģistra darbs līdz pavasarim ‘jāuzcep’. laikam lielie mācību plāni mazliet jāatliek. Vismaz visi pārējie, izņemot gleznošanu.