Ko par skudru runā…

Plānoju emuāra apakšvirsrakstu. Gribējās izdomāt kādu izteicienu vai parunu par skudrām, par to gudrību, darbīgumu, atjautību, disciplinētību. Ar šādu cerību par cildinošu apzīmējumu atrašanos iegūglēju “skudras ir”.

Un ko es tur atradu, jautāsiet?! Kopējais secinājums – skudras visi cenšas iznīdēt.

Neliels ieskats:

“Skudras ir kāras uz cukuru, bet raugu nepazīst un nezina kas sāksies pēc tā apēšanas.”

“Skudras ir kaitēkļi, lai gan neviena no tām reālus kaitējumus nenodara. To vienīgā kaite ir tenkošana. Ja kāda atrod piemērotu pārtikas avotu, tā atstāj pēdas, kuras pārējās ātri vien uziet.”

“Nopērc parasto dzeramo sodu 1 paciņu un sakaisi uz pūžņa vietas, neskādēs arī tam skudru ceļam. Domāju, ka šis līdzeklis palīdz visām skudrām – šīm nepatīk un šīs aizvācas uz citurieni jau dienas laikā.” -> nezinu gan, kā tieši tas viņām palīdz.

Nu, labi, bija jau tomēr arī kaut kas labs un vairāk atbilstošs domai, kāpēc šis emuārs ir tik lielā sasaistē tieši ar skudru dzīvi: “Skudra no dzimšanas līdz pat nāvei dzīvo it kā sabiedrisko attiecību sistēmā, kur katrs labi zina un izpilda savas funkcijas. Vai tā nav civilizācija?“