Ceturtā diena: Izlaušanās mājup

Pulksten divos dzied gailis. Šķiet, ka aizmigu pirms kādas pusstundas, jo kā parasti – ja nākamajā dienā agri jāceļas, nevaru aizmigt. Tiek sapakotas vēl pēdējās lietas, apēsts viss, ko var apēst un esam gatavi doties prom. Apskatāmies, vai dzīvoklī nekas netiek aizmirsts. Tā kā ir nakts, atslēgas pārvaldniekam nodot nevaram. Iepriekš jau esam vienojušies ar pārvaldnieku, ka atstāsim atslēgas dzīvoklī un aiztaisīsim durvis ar ‘šleperi’. Tad viņi no rīta atnāks ar rezerves atslēgām un viss būs kārtībā. Tā arī darām – aizbloķējam durvis un, apkrāvušies ar čemodāniem, dodamies lejā. Tur mūs sagaida pārsteigums, par kuru bijām piemirsuši. Lai tiktu ārā no ēkas, jāiet cauri tādām kā režģa durvīm, kas atslēdzamas tikai ar pie atslēgas piemontēto čipu. Arī no iekšpuses durvis nav atveramas. Ak, vai, bet mūsu atslēgas taču ir ieslēgtas dzīvoklī un netiekam laukā.

Trešā diena: Bītli un šopinga fiasko

Svētdienas rītā piecēlos agrāk – nedaudz pēc 8:00 – lai pirms mostas Edgars paspētu izmazgāt un izžāvēt matus. Kāpēc tieši Edgars? Jo viņam visvairāk netīk gaidīt uz kādu, kas cenšas sevi sapucēt. Iepriekšējā vakarā bijām konstatējuši, ka dzīvoklī nav siltā ūdens, tādēļ raižpilni vērsos pie tuvējā krāna, lai saprastu, ka joprojām siltā ūdens nav. Tas, protams, nespētu mani atturēt no plāna īstenošanas, tomēr atkal atcerējos jaunību, kad bija jādzīvo un jāsadzīvo vienā dzīvoklī ar ūdens boileri. Nākot iekšā šajā dzīvoklī arī biju pamanījusi boileri. Tam pat bija atvēlēta sava istaba. Tā kā viss – radiatori, tējkannas šķepselis, gāzes plīts – bija ar tādiem kā drošinātājiem un izslēgti, pieļāvu, ka arī boileris nav ieslēgt. Kaut ko ieslēdzu un ar to arī rīta bažas bija atrisinātas.