“Kas nevari divas stundas sāpes izturēt?” jeb kā es uzdrošinājos un noskrēju

Kopš marta mana dzīve vairāk vai mazāk bijusi pakārtota skriešanas treniņiem, jo iesaistījos akcijā “Uzdrošinies noskriet!”, ko organizē VSK Noskrien. Jau iepriekš rakstīju par to, kā man tika sastādīts treniņu plāns un kā gatavojos 10 nedēļu garumā. Tagad 22.maijs ir pagājis un pusmaratons pieveikts. Tieši tā – pieveikts, ne gluži noskriets, bet galvenais jau, ka MAN IR MEDAĻA. Šajā raksta nedaudz vairāk par manu “grumbuļaino” ceļu līdz medaļai.

Pirmais solis ceļā uz „Uzdrošināšanos noskriet!”

Līdz šim, domājot par skriešanu biju pieļāvusi iespēju, ka kādreiz savā mūžā varbūt arī noskriešu pusmaratonu. Tas, protams, nebūs tik drīz. Redzēs kāda būs vasara. Ja sanāktu patrenēties, varbūt tas varētu būt Valmieras maratons rudenī, kad speršu šo soli. Bet varbūt tikai pēc gada. Šādu pārdomu vadīta ar lielu sajūsmu biju pieteikusies 10 km distancei šī gada Nordea Rīgas Maratonā. Lai arī tas ir jau 22.maijā, domāju, ka gan jau paspēšu tam sagatavoties, jo nav jau tā, ka pa ziemu pilnīgi neko neskrienu, turklāt 10 km noskrējusi savā mūžā esmu.

Kā es Rīgas maratonu skrēju – piecus un vēl?

Pamodos ap 5:45, jo biju uzlikusi modinātāju uz 5:50. Pēdējā laika tā sanāk pamosties mazliet pirms pulksteņa, neatkarīgi no tā, cikos tas uzlikts. Katrā ziņa pagājušajā vakarā biju rūpīgi izrēķinājusi, ka bez desmit septiņos jāiziet no mājas, lai 7:07 paspētu uz vilcienu. Parasti ar vilcienu nebraucu, bet šodien maratona dalībniekiem vilciens bija par velti, tāpēc bija jāizmanto iespēja. Īsti nezināju, bet šķita, ka 15 minūtes būs gana, lai tiktu līdz pieturai “Biznesa augstskola Turība”. Apēdu tradicionālo auzu pārslu putru un banānu, juzdamās nenormāli pārēdusies. Labi, ka starts tikai 9:20. Pēkšņi attapos, ka ir jau 6:45. Ātrumā izliku Bondu koridorī aiztaisīju durvis un, cerēdama, ka viss ir līdzi, metos leja pa kāpnēm. Ejot sapratu, ka tādā garā nepaspēšu, nācās skriet. Vienlaikus iesildījos un mazliet notestēju labo celi, kas jau skriešanas laikā (bez bangāžas) likās tāds jocīgs. Uz vilcienu knapi, bet paspēju. Pēc 7 min biju Rīgas stacijā, saprazdama, ka ar autiņu būtu braukusi vismaz 20 min. Jāpiemin, ka vilciens bija gandrīz tukšs un ne miņas no tūkstošiem skrējēju, ko plānoju ieraudzīt saspiedušos visos vagonos.