Kā man veicas ar pusmaratona treniņiem – 6. nedēļa

Nu jau aizvadītas 5,5 nedēļas no 10 nedēļu treniņu perioda. Tātad vairāk nekā puse. Šajā brīdī varētu izdarīt secinājumu, ka esmu gatava noskriet pus distanci, iekļaujoties pusē no vēlamā laika. Tātad tie būtu ~10,5 km, kas jāveic stundas laikā. Un tieši tik pārliecināta arī šobrīd esmu par saviem rezultātiem – PUSpārliecināta. Stundā 10,5 km es noskrietu, bet 2h 21 km diez vai.

Pirmā nedēļa akcijā “Uzdrošinies noskriet!” – šaubu zīmē

Esmu aizvadījusi pirmo treniņu nedēļu VSK Noskrien akcijas “Uzdrošinies noskriet!” ietvaros. Tātad mums (15 cilvēkiem) tiek dota iespēja treneru uzraudzībā desmit nedēļās sagatavoties Nordea Rīgas pusmaratonam. Kopumā ņemot pirmā nedēļa nebija tik grūta, lai es būtu pazaudējusi vēlēšanos skriet, tomēr ar zināmam raizēm jau saskāros. Par visu pēc kārtas.

Otrās dienas pirmā puse: Apavu izsmiešana, bailes un skaistais skrējiens līdz pilnīgam spēku izsīkumam

Pamodāmies laicīgi, kā Edgars bija norādījis, lai paspētu paēst sapakoties un doties reģistrēties skrējienam. Ar koferiem un somām noklumpurējām lejā pa šaurajām trepītēm, tika samaksāts miniatūrajai viesnīcas īpašniecei un sakāpām mašīnā, lai ar navigatora palīdzību ātri vien nonāktu vietā, kur kāds džeks norāda stāvvietas virzienu. Vaicāts, vai pasākums tiešām ir tik bīstams, stāvvietas uzraugs atteic, ka nezinot, jo neesot skrējis. Viņu tas maz uztrauc, jo svarīgāk ir mašīnu novietot maksimāli tuvu mūra sienai. Lai arī mūsu mašīnīte jau tā ir īsa, to palūdz vēl mazliet piebraukt tuvāk.

Pirmā diena: Otrejāda braukšana, aitas un Velsas vēsture vietējā vīra stāstījumā

Kad pulkstenis jau bija nositis 9. stundu piektdienā saņēmu zvanu – vari nākt ārā. Pēc pāris minūtēm vēl viens zvans ar jautājumu – kāpēc Tu vēl neesi ārā. Paķēru koferi un prom. Jābrauc uz Lielbritāniju piedalīties skriešanas sacensībās pa kalniem. Vasarā saņēmu uzaicinājumu ar stāstiem, cik tur būs smuki skati utt., tagad – ziemas saltumā jābrauc un jāskrien.

Trešā diena – Kuldīgas Pusmaratons (Ciklā 329,13 km ar velo)

Pamodos sestdienas rītā no tā, ka blakus teltij stāvēja kāds vāciski runājošais un atvadījās no citām vāciski runājošām, stāstīdams, cik neizsakāmi labi ir gulējis. Es nebiju gulējusi neizsakāmi labi un arī ne ilgi, taču pietiekoši, lai būtu gatava visiem startiem. Sagaidīju, kad nozvana modinātājs un sākām pakoties. Pirms tam vēl paspēju 3 min pasēdēt pirtiņā, kas, kā izrādās, mums nāca kā bonuss, bet vakarā noguruma dēļ netika izmantota. Brokastīs ieēdām uzlejamo kartupeļu putru, lai būtu vairāk spēka. Kartupeļi dodot enerģiju skriešanai.

Darīšu to, ko vēlos. Ko tad es vēlos?

Lai izvairītos no sabiedrības un pašas spiediena zināmos jautājumos un vienmēr atcerētos, kas ir tās lietas, ko man patiešām gribas darīt, kas man sagādā dzīvot prieku un atgriež optimismu, veidoju šo desmit punktu sarakstu.

Tie nebūs konkrētā laika posmā izdarāmie darbi, tie nebūs arī dzīves mērķi vai apņemšanās. Tās būs dažas lietas, kas man jau ilgāku laiku sēž galvā un kolīdz kādu laiku vairs nemācos, tā atgādina par sevi. Tās būs lietas, ko man gribētos iemācīties. Vēlreiz atgādinu, šīs ir lietas, ko es vēlos apgūt, nevis tās, ko man vajadzētu apgūt. Otrs saraksts, iespējams, sekos.

Kāpēc es to rakstu? Pieņemu, ka šajā gadījumā informācijas publiskošana varētu man pavērt plašākas iespējas. Ceru saņemt informāciju par iespējām no tiem, kas šo būs lasījuši, kā arī novadīt sabiedrības spiedienu šajā virzienā.

Kā elpot skrienot?

Gribēju uzzināt skrējēju viedokli un pieredzi par pareizu elpošanu skriešanas laikā.

Uzsākot skriešanu vēl pirms biju jebko lasījusi par pareizu ritmu un soļu atbilstību, sāku elpot tā, kā visdabiskāk sanāca – 2ieelpas un 2 izelpas un katriem četriem soļiem. Tad sāku vairāk lasīt par šīm lietām. Esmu dzirdējusi dažādus pieņēmumus un skaidrojumus, kā labāk elpot, tādēļ vēlējos uzzināt, kā elpo tu, lai izdarītu secinājumus.

Jauns motivācijas avots skriešanai

Pēdējā apmēram mēneša laika esmu atradusi ļoti labu motivācijas avotu, kas arvien palielina vēlēšanos doties laukā un skriet.

Esmu dzirdējusi ka cilvēki runā par dokumentālajām filmām par maratoniem un skrējējiem, kas lieti noder brīžos, kas gribasspēks ir apdzisis. Arī man datora ir tādas vairākas, kas glabājas un gaida savu kārtu tikt skatītas. Tāpat droši vien lieti noder pārrunas ar citiem skriet gribošajiem vai jaunu mērķu izvirzīšana. Taču mans pēdēja mēneša atklājums ir CEĻGALA TRAUMA kā motivators. Nekad iepriekš neesmu ta gribējusi iet ārā un vienkārši paskriet, kā tagad, kad īsti nevaru, jo negribu satraumēt celi vēl vairāk. Dažās sacensībās gan piedalos, taču pēc tām atkal kādu laiku nevaru trenēties. Cerams šīs atmiņas un iedvesma būs spēkā arī tad, kad kāja būs pilnībā vesela.

Kā es Rīgas maratonu skrēju – piecus un vēl?

Pamodos ap 5:45, jo biju uzlikusi modinātāju uz 5:50. Pēdējā laika tā sanāk pamosties mazliet pirms pulksteņa, neatkarīgi no tā, cikos tas uzlikts. Katrā ziņa pagājušajā vakarā biju rūpīgi izrēķinājusi, ka bez desmit septiņos jāiziet no mājas, lai 7:07 paspētu uz vilcienu. Parasti ar vilcienu nebraucu, bet šodien maratona dalībniekiem vilciens bija par velti, tāpēc bija jāizmanto iespēja. Īsti nezināju, bet šķita, ka 15 minūtes būs gana, lai tiktu līdz pieturai “Biznesa augstskola Turība”. Apēdu tradicionālo auzu pārslu putru un banānu, juzdamās nenormāli pārēdusies. Labi, ka starts tikai 9:20. Pēkšņi attapos, ka ir jau 6:45. Ātrumā izliku Bondu koridorī aiztaisīju durvis un, cerēdama, ka viss ir līdzi, metos leja pa kāpnēm. Ejot sapratu, ka tādā garā nepaspēšu, nācās skriet. Vienlaikus iesildījos un mazliet notestēju labo celi, kas jau skriešanas laikā (bez bangāžas) likās tāds jocīgs. Uz vilcienu knapi, bet paspēju. Pēc 7 min biju Rīgas stacijā, saprazdama, ka ar autiņu būtu braukusi vismaz 20 min. Jāpiemin, ka vilciens bija gandrīz tukšs un ne miņas no tūkstošiem skrējēju, ko plānoju ieraudzīt saspiedušos visos vagonos.