Arī laivām mēdz pretī skriet koki

Weekendaa biju pirmo reizi ar laivu uz ūdens upē un veicu vairākus km. Airi pirmo reizi rokās neturēju, tomēr līdz šim tie bija maza bērna šļupsti, ko biju ar airi veikusi. Tagad jau nopietnāk un kopumā jāsaka – izdevās diezgan normāli.

Airējāmies pa Parnu jeb Pērnavas upi Igaunijā. Upe tīri mierīga, lai arī pa ceļam gadījās arī viens ~ metru augts ūdenskritums, daži akmeņu, dažas šauras vietiņas ar sakritušiem kokiem, bet visvairāk krūmāji un meldrāji, kuri ne pa kam negribēja iet nost no ceļa un skrēja mūsu laivai ik pa brīdim virsū.

Cik saprotu, mēs laivojām vairāk pa upes augšteci, jo pie Pērnavas pilsētas upe jau ieņem pieklājīgas Daugavas (Rīgas teritorijas) lielumu, taču mūsu gabalā tā vairāk līdzinājās Gaujai. Pirmajā dienā vajadzēja noairēties vairāk kā 15 km, kas, lai arī izklausās pamaz, tomēr prasīja diezgan daudz roku un aira vēzienus – rezultātā – sāpošus muskuļus. Turpretī otrajā dienā, kad biju ieņēmusi laivā vidējo – vismazāk airējošā – pozīciju, izbrauciens beidzās jau tā īsti nemaz nesācies. Jā, otrajā dienā padziedāt pat gandrīz nemaz nesanāca.

Skaidra lieta, ka esmu mazliet apdegusi, stipri dunduru sakosta, zilumainām un saskrāpētām kājām, sāpošiem muskuļiem… bet tomēr bija baigi forši sēdēt laivā, kaut kur nesteidzoties irties un vērot skaistos dabas skatus, cilvēkus upes malā, sešus milzīgus suņus vienā sētā, lielākus un mazākus koka un betona tiltiņus, krastos skrienošos līdzbraucējus un mākoņus, kas tikai pa reizei aizsteidzās priekšā saulei. Un tad nāk arī smiekli, kad palielā ātrumā ienesamies palielā krūmāju pudurī un pirmais laivā sēdošais (šajā gadījumā es) ieskrien ar galvu kokā. vai arī, kad citu laivu pasažieri stāsta, kā apgāzušies no lielās smiešanās, un arī plunčājoties ūdenī jautrība nav mitējusies.

Laikam jau jābrauc atkal kaut kur ar laivām. Amats rokā!