Otrās dienas pirmā puse: Apavu izsmiešana, bailes un skaistais skrējiens līdz pilnīgam spēku izsīkumam

Pamodāmies laicīgi, kā Edgars bija norādījis, lai paspētu paēst sapakoties un doties reģistrēties skrējienam. Ar koferiem un somām noklumpurējām lejā pa šaurajām trepītēm, tika samaksāts miniatūrajai viesnīcas īpašniecei un sakāpām mašīnā, lai ar navigatora palīdzību ātri vien nonāktu vietā, kur kāds džeks norāda stāvvietas virzienu. Vaicāts, vai pasākums tiešām ir tik bīstams, stāvvietas uzraugs atteic, ka nezinot, jo neesot skrējis. Viņu tas maz uztrauc, jo svarīgāk ir mašīnu novietot maksimāli tuvu mūra sienai. Lai arī mūsu mašīnīte jau tā ir īsa, to palūdz vēl mazliet piebraukt tuvāk.

Pirmā diena: Otrejāda braukšana, aitas un Velsas vēsture vietējā vīra stāstījumā

Kad pulkstenis jau bija nositis 9. stundu piektdienā saņēmu zvanu – vari nākt ārā. Pēc pāris minūtēm vēl viens zvans ar jautājumu – kāpēc Tu vēl neesi ārā. Paķēru koferi un prom. Jābrauc uz Lielbritāniju piedalīties skriešanas sacensībās pa kalniem. Vasarā saņēmu uzaicinājumu ar stāstiem, cik tur būs smuki skati utt., tagad – ziemas saltumā jābrauc un jāskrien.