Sacensības pa baso aizvadītas

Šis varētu būt gana labs iemesls atkal iemest kādu rindiņu manā mazliet piemirstajā emuāra vietnē – piedalījos savas pirmajās skriešanas sacensības pa baso jeb plikām kājām.

Cirks cirkā

Jau labu laiku gribu par šo pasākumu uzrakstīt, bet kaut kā visu laiku nesanāk. Es biju cirkā. Tā kā Rīgas cirkā nekad sava garā mūža laikā nebiju bijusi (vai vismaz ne apzinātā vecumā) ar lielu interesi sestdienas pēcpusdienā ar draugu devos uz cirka māju.

INS-TRU-MEN-TI = bai-gi la-bi

Ik dienu darba vietā pavadu, paralēli fonā klausoties radio, tādēļ vienmēr esmu lietas kursā par visu, lai cik arī tas lepni neskanētu. Tā nu padzirdēju, ka “Instrumenti” plāno koncertu Valmierā, Vidzemes olimpiskajā centrā. Un man tik ļoti patīk, kad kaut kas notiek Vidzemes Olimpiskajā centrā, jo tad var iziet pa mājas durvīm un gandrīz uzreiz jau nonākt notikuma vietā. Iespējams (!), tas bija iemesls, kāpēc ar prieku gāju arī uz savu augstskolas izlaidumu… Meklēju internetā pēc iespējas iegādāties biļetes uz koncertu, bet pat visuvarenā Google man nedeva nekādu pavedienu par to, ka koncerts tiešām būs arī Valmierā. Domāju – varbūt tas kāds reklāmas triks – pasaka, ka būs Valmierā….visi valmierieši aktīvi sāk meklēt, bet atrod tikai Rīgas koncertu un, lai nepiedzīvotu neizdošanās sajūtu, nopērk biļeti kaut uz Rīgas koncertu. Es teikšu atklāti – neuzķēros un mazliet neapmierināta, neko nenopirku.

Es runāju po ruski

Man gadījies nākt pasaulē laikā, kad Latvija gatavojās atmodai. Visi kopā atmodāmies un, sākot iet 7.klasē, man tika dota iespēja izvēlēties, kā dzīvot šo dzīvi tālāk – apgūt krievu vai vācu valodu. Nezinu, kāda iemesla dēļ, bet sākotnēji izvēle krita par labu krievu valodai, lai arī, kā sava bērna prātā atceros, gaisā vēdīja sajūtas, ka nākotnē krievu valoda zaudēs savu ietekmi un vācu valoda uzplauks. Kad uzzināju, ka mācīties krievu valodu, tas nozīme pāriet mācīties otrā proģimnāzijas klasē un prom no visiem pazīstamajiem, mana izvele tika mainīta.

Pirmais baspēdošanas* treniņš aizvadīts

Jau pirms kāda laika, kad aiz loga rūts vēl svelmoja vasara, es iesaistījos avantūrā ar mērķi – panākt, lai skriešana vairs nekad mani nenoved pie sāpēm kājās. Protams, darbs jāieliek liels un ilgstošs, tomēr ar kaut ko ir jāsāk, tāpēc izteicu vēlēšanos apgūt baso pēdu jeb “barefoot” skriešanas tehniku.

Un tapa jogas lācis…

Īsumā: Nopirku audumu, sameklēju piegrieztni un uzšuvu lāci. Bet patiesībā tas bija garāks piedzīvojums, par ko mazliet plašāk.

Mācos gatavot pa Jāniski

Pirms kādas nedēļas ziņu aģentūra BNA LATVIA mani informēja, par interesantu pasākumu kafejnīcā TAKA – bez maksas var iet un mācīties: vienu dienu siet sieru, otru dienu kaut ko par zāļu tējām un trešo dienu kaut ko par Jāņu dzirām. Jau izsenis man ir gribējies vairāk uzzināt un praktiski apgūt šo svētku tradīcijas, tādēļ pieteicos uz pirmās dienas apmācību.

“Kas nevari divas stundas sāpes izturēt?” jeb kā es uzdrošinājos un noskrēju

Kopš marta mana dzīve vairāk vai mazāk bijusi pakārtota skriešanas treniņiem, jo iesaistījos akcijā “Uzdrošinies noskriet!”, ko organizē VSK Noskrien. Jau iepriekš rakstīju par to, kā man tika sastādīts treniņu plāns un kā gatavojos 10 nedēļu garumā. Tagad 22.maijs ir pagājis un pusmaratons pieveikts. Tieši tā – pieveikts, ne gluži noskriets, bet galvenais jau, ka MAN IR MEDAĻA. Šajā raksta nedaudz vairāk par manu “grumbuļaino” ceļu līdz medaļai.

Kā man veicas ar pusmaratona treniņiem – 6. nedēļa

Nu jau aizvadītas 5,5 nedēļas no 10 nedēļu treniņu perioda. Tātad vairāk nekā puse. Šajā brīdī varētu izdarīt secinājumu, ka esmu gatava noskriet pus distanci, iekļaujoties pusē no vēlamā laika. Tātad tie būtu ~10,5 km, kas jāveic stundas laikā. Un tieši tik pārliecināta arī šobrīd esmu par saviem rezultātiem – PUSpārliecināta. Stundā 10,5 km es noskrietu, bet 2h 21 km diez vai.