“Kas nevari divas stundas sāpes izturēt?” jeb kā es uzdrošinājos un noskrēju

Kopš marta mana dzīve vairāk vai mazāk bijusi pakārtota skriešanas treniņiem, jo iesaistījos akcijā “Uzdrošinies noskriet!”, ko organizē VSK Noskrien. Jau iepriekš rakstīju par to, kā man tika sastādīts treniņu plāns un kā gatavojos 10 nedēļu garumā. Tagad 22.maijs ir pagājis un pusmaratons pieveikts. Tieši tā – pieveikts, ne gluži noskriets, bet galvenais jau, ka MAN IR MEDAĻA. Šajā raksta nedaudz vairāk par manu “grumbuļaino” ceļu līdz medaļai.

Pirmajā maijā Vīlandē skrēju apkārt ezeram. Skrēju, cik nu labi varēju, kas rezultējās aizdomīgās sajūtas kreisajā kājā. Pēc tam turpināju treniņu plānu un pēc mātes dienā noskrietajiem gandrīz 18 km kāja jau sāpēja dikti jo dikti. Tas lika izlaist treniņus – pēdējās divas nedēļas līdz pusmaratonam neskrēju nemaz un biju šausmīgi satraukusies, jo sāpes negribēja rimties. Nevarēju pat 3 soļus līdz autobusam paskriet, tādēļ bažījos, ka nāksies ar kaunu izstaties jau pusmaratona pirmajā taisnē. Kāju lutināju ar ledu, mēģināju visādi ārstēt, kas deva zināmus rezultātus, tomēr pilnīgu atveseļošanos nepanācu. Taču jau varēju pilnīgi bez sāpēm pārvietoties, kas jau deva zināmu cerību. Es pat baidījos pamēģināt skriet, jo neizdošanās gadījumā stress par 22.maiju būtu vēl lielāks, jo es apzinātos, ka to nevaru. Labāk paliku neziņā līdz svētdienas rītam. Pēdējās dienās pat atteicos apmeklēt VSK Noskrien lapu, lai nebūtu visu laiku par skriešanu jādomā. Centos ēst veselīgi un dzert daudz ūdeni, lai gan tas viss likās bezjēdzīgi. Kāda jēga justies labi, ja sāpoša kāja visu var izjaukt?

Pēdējās nedēļas pirms pusmaratona mani aplaimoja arī ar citam problēmām, kas varbūt bija domātas, lai novērstu manu uzmanību no satraukšanās. Pirms maratona nedēļas pirmdienā braucienā ar riteni, ko biju uzsākusi, lai vismaz kaut kā trenētos, piedzīvoju kritienu uz asfalta, apmetot kūleni, kas rezultējās nosprauktās rokās, elkonī un nedaudz apdauzītā kājā. Tas patiešām domas novērsa, jo bija citas problēmas. Laikam kaut kur pamanījos ari nosalt un saķert aukstumpumpu, kas arī garastāvokli krietni pabojāja. Pēdējās dienās, runājot ar “treneri” Edgaru, piefiksēju teikto, kas lika mazliet nomierināties. Citēju: “Kas nevari 2h sāpes izturēt?” Patiesi – tās taču tikai divas un nedaudz vairāk stundiņas, to taču var izturēt. Šis citāts pusmaratona laikā kļuva par galveno vadmotīvu.

Jau mazliet atjēgusies 22.maijā ierados Rīgas centrā uz startu savā pirmajā pusmaratonā. Nofotografējos ar kluba un akcijas biedriem un tad jau starts. Iepriekšējā naktī biju sapņojusi, ka varu paskriet tik ātri ka brālis un kāja nemaz nesāp. Sapnī gan pusmaratonu nepievarējām, jo bija jāiet gulēt…

Sāku skriet lēnām, bet turoties kopā ar līdzskrējējiem. Nedaudz jocīga sajūta sāpošajā kāja bija jau no sākuma. Sajūta kļuva arvien izteiktāka un drīz pārauga sāpē. Atcerējos, ka sāpe jāiztur tikai nieka divas stundiņas, tādēļ turpināju. Uz Vanšu tilta satiku abus daudz ātrākos radiniekus – Edgaru un Alīnu, no turiem saņemu uzmundrinājumus. Kad bija noskrieti kādi pirmie nepilni 5 km – vanšu tilta tajā galā sāpes kājā jau bija pieaugušas un prasīja lielu piespiešanos turpināt skriet. Iezagās pirmā doma, ka jāstājas āra, jo šāda veidā taču nevaru vēl 16 km noskriet. Tomēr turpināju, domājot par to, ka tikai 2h sāpīte un, ka izstājoties jutīšos draņķīgi un ka visi prasīs, kā noskrēji un man būs jāsaka – es nevarēju un, ka, iespējams, būšu vienīgā no akcijas, kas izstājusies un, kādēļ es 10 nedēļas trenējos, lai tagad tā vienkārši izstatos? Skrēju tālāk.

Metot nākamo loku gar starta/finiša taisni, atkal iezagās doma par to, ka tagad varētu normāli izstaties un nebūtu nekur tālu jāiet. Pieļāvu domu, ka sāpošā kāja tomēr ir gana labs iemesls un attaisnojums, lai nemocītos. Parādījās ideja par veselības saudzēšanu, taču bija arī iepriekšējās domas, tādēļ turpināju. Bija slēpta ideja tikt līdz Dienvidu tiltam, kas automātiski nozīmētu, ka tur izstaties vairs nav jēgas, jo tāpat jātiek atpakaļ līdz finišam. Skrēju ļoti lēnām, tādēļ drīz vien pēc tam, kad pretējā virziena man garām panesās kenijiešu bariņš, redzēju, ka tuvojas arī Edgars lielā ātrumā. Iedomājos, ka viņam gan maz līdz finišam, bet neko neuzsaucu, lai viņš neredzētu, ka neesmu diez ko tālu tikusi un nesāktu uztraukties – ka man kas kaitētu.

Pie kāda 13 km sāpīte bija pārāk liela un es uz brīdi pārgāju uz soļiem, pārkāpjot pirmo noteikumu garo distanču skriešanā – nekad nepāriet uz soļiem. Tā pa pusei ejot, pa pusei skrienot turpināju ceļu līdz Dienvidu tiltam, pāri tam. Uz tilta (brīdī, kad biju atsākusi nedaudz skriet) pretējā virzienā satiku 2:15 tempa turētājus, kas uzmundrināja, man sakot “Turies. Ļoti labi.” Hmm… nez, kas bija domāts ar to ļoti labi, jo ļoti labu neko nesaskatīju – mans rezultāts noteikti nebūs ļoti labs. Pat ne labs un ne apmierinošs. Bet vēl cerēju, ka vispār būs.

Skrienot atpakaļ, Dienvidu tilta izskaņa sāku iešanas pauzes kļuva ilgākas par skriešanu, jo skriet varēju tikai stipri klibojot. Sāku rēķināt, ko man tas nozīmētu, ja tālāk tikai ietu. Iznāca, ka 3h es iekļautos, tāpēc ~ pie 17. km atzīmes sāku iet un vairs neskrēju. Divas stundas sāpīti būtu izturējusi, bet šis pasākum mazliet bij ieildzis. Ejot kāja sāpēja daudz mazāk un varēju arī atpūsties. Mani apdzina visi, kam nebija slinkums 🙂 Ik pa laikam man izdevās apdzīt divus itāļu puišus, no kuriem vienam laikam bija kājā iemeties krampis, tādēļ ik pa laikam viņi apstājās un abi pievērsās kājai. Garam ejot man arī kaut ko teica. Es parādīju, ka man apnicis viss un aizgāju tālāk. Jau tuvāk finišam sanāca saruna ar kādu maratonistu, kas gribēja mani pierunāt skriet ar viņiem līdz finišam. Es diemžēl paskriet vairs nemaz nevarēju, tāpēc novēlēju viņam veiksmi un turpināju iet. Jau biju samierinājusies, ar rezultātu, taču jutu zināmu atvieglojumu pie katra kilometra, jo zināju, ka drīz varēšu pārstāt domāt par kāju.

Pēdējos 50 metrus pirms finiša tomēr saņēmos uzskriet, tādēļ saņemu aplausus no skatītajiem. Finišā uzreiz meklēju, kur varu dabūt … medaļu. Dabūju arī baltu rozi un maisiņu, kā arī uzmundrinājumu no akcijas organizētāja, kas nelikās manī vīlies. Nostājos pie tuvējā koka un domāju, ka lai kādu atrod, ja negribās nekur iet. Aizvilkos pēc sviestmaizēm, tās apēdu, jo kaut kādas tur rezerves taču jāatjauno. Pēc neilga brītiņa paiet jau bija pavisam grūti, tādēļ nolēmu apsēsties un vienkārši gaidīt, kad kāds atrod mani. Atrada arī.

Lai arī tajā brīdī un vel nākamajā dienā sāpes neļāva izbaudīt ne bišķi no manas distances un sasnieguma, tomēr otrdienas rītā, kad sāka iedarboties pretsāpju zāles, ko izrakstīja traumatologs (pret tā saucamo compartment syndrome), parādījās zināms prieks, ka tomēr esmu tikusi līdz galam. Arī uzmundrinājumi, ka lai vai ka tomēr esmu uzstādījusi savu pusmaratona rekordu, lika pasmaidīt. Arī Edgara nepārtraukta ierēkšana par manu gadījumu, par klibošanu un pārvietošanos ar kruķiem palīdzēja neļauties vaimanām un sevis žēlošanai.

Tagad nav nekādu mērķu un atbildības, tādēļ varu mierīgi nodoties kājas ārstēšanai. Bet nedomājiet nez ko… Es noteikti vēl skriešu. Varbūt vienīgi bez šādiem lieliem mērķiem un strikti nospraustiem datumiem. Un lai vai ka, esmu priecīga par savu pirmo medaļu. Varbūt dēļ grūtībām tā pat ir vērtīgāka tapusi.